Laika gaitā radies liels daudzums vizdažādāko kandžas recepšu, uzlabojusies dzēriena kvalitāte. Tomēr visa pamatā joprojām ir trīs vielas: cukurs, raugs un ūdens. Norūgušu šo vielu maisījumu sauc par brāgu. No tās ar destilācijas aparāta palīdzību iegūst plaši pazīstamo šķidrumu, kura smarža vien jau šķebina dūšu. Taču var iegūt kandžu praktiski pilnīgi bez smakas, turklāt tādu, kas sekmīgi aizvietos un būs pat pārāka par veikalā pirkto degvīnu un atstās jūsu kabatā grūtā darbā nopelnītos latus.
Kandžu var gatavot no visdažādākajiem produktiem, kas satur cukuru vai cieti. Var izmantot ogas un augļus, kas bagātīgi aug jūsu dārzā. Var izmantot visus augu produktus, kas satur cieti, ar fermentu palīdzību pārvēršot to cukurā.
Vispirms jāatceras, ka pašdarinātā degvīna izgatavošana ir sarežģīts tehnoloģisks process, daudzu komponetntu mijiedarbība, kas prasa stingri ievērot temperatūras režīmu atsevišķos posmos, Var izdalīt šādus galvenos procesa etapus:
1) izejvielas izvēle un sagatavošana,
2) raudzēšana,
3) destilēšana,
4) kandžas attīrīšana,
5) kandžas uzlabošana, proti, noteiktu garšas īpašību, aromāta, krāsas piešķiršana gatavajam produktam.
Ievērojiet, ka duļķaina kandža ar ne visai patīkamu smaržu in garšu ir tehnoloģisko prasību neievērošanas rezultāts vienā vai vairākos procesos.
"Mērķis attaisno līdzekļus" - šis teiciens ir pareizs kvalitatīva degvīna sagatavošanas procesā. Turklāt ar vārdu "līdzekļus" jāsaprot ne tikai materiālie ieguldījumi, bet arī stingra tehnoloģijas prasību ievērošana visos posmos.
Var jau izvēlēties tīru cukuru, taču tas var izrādīties visdārgāgais produkts. Prakse liecina, ka galvenais kritērijs izejvielas izvēlē ir tās pieejamība, proti, cik tā izmaksās. Tāpēc pieejamākie var būt citi produkti, piemēram, dažādi graudi, kartupeļi, cukurbietes, augļi un ogas. Izmantojamo produktu salīdzināšanai ielūkosimies tabilā, kas rāda, cik spirta vai degvīna var iegūt no viena kilograma izejvielus.
Izmantotā izejviela nosaka galvenā produkta kvalitāti. Tā piemēram, cukurbiešu kandža nebūs piemērota smalka, augstvērtīga degvīna izgatavošanai, toties labi noderēs vienkāršiem ,asiem dzērieniem, turklāt to pašizmaksa būs zema. Kartupeļu kandžai būs labākas ī[asības, taču tas prasīs papildu darbu - ottreizējo destilāciju un rūpīgāku attīrīšanu. Vislabāko kandžu varēs iegūt no augļiem un ogām, no tād varēs izgatavot kvalitatīvākos degvīnus.
Šim nolūkam noder gan āboli, gan bumbieri , gan pīlādžogas, gan plūmes, gan ķirši, gan avenes, gan citas ogas un augļi. Viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē gatavā produkta īpašības, ir izejmateriāla tīrība un kvalitātē. Tā piemēram, degvīnam no āboliem ieteicamāk izmantot rudens un ziemas šķirnes, jo tām ir vairāk cukura, skābju un miecvielu. Ziemas āboli kādu laiciņu jāpatur novākti, taču āboli, kas nogatavojušies kokā , ir aromātiskāki.
Ļoti bieži izmanto pīlādžogas. Lai mazinātu sūruma piegaršu, tās jāievāc pēc salnām. Gatavojot kandžu no tā sauktā saldā pīlādža ogām ,ieteicams pievienot nedaudz jāņogu vai jāņogu sulas. Izvēloties avenes, jāatceras, ka dzeltenās un baltās šķirnes degvīna gatavošanai ir mazāk piemērotas. Mellenes nevajag ilgi uzglabāt, tās jāizmanto tulīt pēc salasīšanas, citādi ogas var saskābt un iegūt nepatīkamu smaržu, kas saglabājas arī pēc destilācijas. Dažkārt kandžas gatavošanai tiek izmantoti arī lapu dārzeņi, piemēram rabarberi, kurā ir līdz 0,5% skābeņskābes, kas vēlāk dzērienam var piešķirt nepatīkamu piegaršu. Lai no tā izvairītos, sīki sagrieztus rabarberus var nelielā ūdens daudzumā mazliet novārīt. No vīnogām gan vīna, gan degvīna darīšanai var izmantot visas sķirnes. Labākos rezultātus dod tās ogas, kurās vairāk cukura un skābju, kas nosaka rūgšanas apstākļus
Augļus un ogas vispirms rūpīgi pārlasa, aizmetot bojātus augļus. Pēc tam izjemateriālu sasmalcina, līdz iegūst viendabīgu masu, ko pārlej stikla, koka vai emaljētā traukā. Pārāk biezu masu sajauc ar ūdeni. Ūdens jāpielej arī visu skābo augļu vai ogu masai.
Masai pievieni raugu, trauku pārsedz ar tīru linu audeklu un noliek siltā vietā, kur temperatūra saglabājas +20-22 °C robežās.
Kad masa sākusi rūgt, pēc 2 vai 3 dienām masu izkāš caur marli, atdalot biezumus. Izpiestajai sulai pievieno cukura sīrupu (cukura un ūdens attiecība 1:1), kura temperatūra nav augstāka par 25 °C , un noliek rūgšanai 18-22 °C temperatūrā.
Augstas kvalitātes stipro dzērienu izgatavošanai ieteicams izmantot kandžu, kas iegūta no kviešiem, rudziem un citiem graudiem, kuru galvenā sastāvdaļa ir ciete. Lai mājas apstākļos iegūtu kvalitatīvu etilspirtu no cieti saturošiem produktiem, misas sagatavošanā galvenais uzdevums ir pārvērst cieti cukurā. To var izdarīt ar pareizi sagatavotu, augstvērtīgu iesalu. Tā kā šis degvīna iegūšanas veids ir visizplatītākais, aplūkosim to sīkāk.
Par cieti saturošu izejvielu var izmantot jebkuru graudu parastos miltus. Taču rezultāti būs labāki, ja izmantos diedzētu graudu miltus. Graudus, piemēram, kviešus, dažas dienas mērcē, trīs dienas diedzē siltā vietā, 12-14 stundas kaltē, pēc tam samaļ rupja maluma miltos. Šādus miltus, sajaucot ar ūdeni (1:3), apstrādā ar iesala pienu, kas cieti pārvērš cukurā.
Iesals ir graudu diedzēšanas produkts. Labs iesals garantē augstvērtīgas kandžas iegūšanu. Iesala gatavošanai vislabāk izmantot miežus, taču var noderēt arī citi graudi, piemēram kvieši.
Pārlaužot graudu, redzam, ka blakus dīglim atrodas ievērojams barības vielu krājums: tā ir ciete un slāpekļa savienojumi. Graudam dīgstot , veidojas fermenti, kas paātrina ķīmiskos procesus graudā un pārvērš cieti vispirms par maltozi jeb iesalcukuru, pēc tam par glikozi. Visstraujāk fermenti veidojas dīgšanas sākumstadijā. Tātad, gatavojot iesalu, mūsu mērķis ir uzkrāt graudos pēc iespējas vairāk aktīvu fermentu, kas nosaka iesala spēju pārcukurot cieti.
Graudus vispirms izsijājam caur rupju un smalku sietu, pēc tam tos divas reizes mazgājam 50-55 °C karstā ūdenī. Mērcējam graudus tīri izmazgātā koka vai emaljētā traukā. Piepildām trauku apmēram līdz pusei ar ūdeni. Graudus ūdenī ieteicams bērt pa daļām, patstāvīgi maisot, tad vieglāk nosmelt uzpeldējušos netīrumus, bojātos un čauganos graudus.
Graudus mērcējot, ūdens līmenis virs tiem nedrīkst pārsniegt 2,5-3 centimetrus. Ūdeni ieteicams mainīt ik pēc 7-8 stundām, bet ne retāk kā reizi diennaktī.
Kad graudi ir uzbrieduši, parasti tas notiek pēc 3-5 dienām, plēksnes viegli atdalās no grauda, tā miziņa pie dīgsta ir ieplīsusi, grauds liecot nelūst, mērcēšanu pārtraucam un sākam diedzēt iesalu.
umšā, labi vēdināmā telpā graudus izber uz pannas vai grīdas apmēram 3 cm biezā slānī un pārklāj ar mitru audeklu. Temperatūrai telpā jābūt ne augstākai par 17,5 °C un mitrumam ne zemākam par 40%. Pirmās piecas dienas graudus ik pec 6 stundām vēdina, apgroza un samitrina audeklu. Pēc tam, lai samazinātu cietes zudumus, ierobežo telpu vēdināšanu, bet graudu temperatūras paaugstināšanos novērš, tos biežāk apgrozot un atdzesējot.
Diedzēšanu pārtrauc, kad asniņš sasniedzis 5-6 milimetrus jeb 1,5 grauda garumus, graudi zaudējuši miltu garšu, ieguvuši patīkamu smaržu, bet saknītes sapinušās tā, ka, paceļot vienu graudu, līdzi ceļas vēl 4-6 graudi.
Grauda dīgšana sākas ar saknītes attīstību, vispirms parādās viena, tad vesels saknu pušķītis. Asniņš aug pretējā virzienā, sākumā zem plēksnes, līdz grauda augšgalā pārplēš to. Iesala diedzēšana var turpināties līdz 10 dienām.
Vajadzīgajā lielumā sadīgušos graudus izber siltā, sausā telpā un apžāvē. Pēc tam iesalu kaltē temperatūrā, kas nepārsniedz 40 °C ,līdz graudu mitrums ir 3-3,5%. Berzējot rokās, atdala no graidiem saknītes, asnus un izsijā sietā.
Ja vajadzīgs zaļiesals, diedzēšana turpinās 12-14 dienas, līdz asniņi ir 2-3 reizes garāki par graudu.
No 100 svara daļām miežu iegūst 140-150 daļas zaļiesala vai 80 daļas kaltēta iesala.
Laba iesala graudi nav zaudējuši savu formu, ir tik viegli, ka ūdenī negrimst; pārkožot grauds knaukšķ, ir salds, ar baltu vidu; graudam ir patīkama smarža. Iesalu uzglabā slēgtos traukos sausā telpā.
Cietes pārveidošana cukurā
Iesals ir graudu diedzēšanas produkts. Labs iesals garantē augstvērtīgas kandžas iegūšanu. Iesala gatavošanai vislabāk izmantot miežus, taču var noderēt arī citi graudi, piemēram kvieši.
Pārlaužot graudu, redzam, ka blakus dīglim atrodas ievērojams barības vielu krājums: tā ir ciete un slāpekļa savienojumi. Graudam dīgstot , veidojas fermenti, kas paātrina ķīmiskos procesus graudā un pārvērš cieti vispirms par maltozi jeb iesalcukuru, pēc tam par glikozi. Visstraujāk fermenti veidojas dīgšanas sākumstadijā. Tātad, gatavojot iesalu, mūsu mērķis ir uzkrāt graudos pēc iespējas vairāk aktīvu fermentu, kas nosaka iesala spēju pārcukurot cieti.
Graudus vispirms izsijājam caur rupju un smalku sietu, pēc tam tos divas reizes mazgājam 50-55 °C karstā ūdenī. Mērcējam graudus tīri izmazgātā koka vai emaljētā traukā. Piepildām trauku apmēram līdz pusei ar ūdeni. Graudus ūdenī ieteicams bērt pa daļām, patstāvīgi maisot, tad vieglāk nosmelt uzpeldējušos netīrumus, bojātos un čauganos graudus.
Graudus mērcējot, ūdens līmenis virs tiem nedrīkst pārsniegt 2,5-3 centimetrus. Ūdeni ieteicams mainīt uk pēc 7-8 stundām, bet ne retāk kā reizi diennaktī.
Kad graudi ir uzbrieduši, parasti tas notiek pēc 3-5 dienām, plēksnes viegli atdalās no grauda, tā miziņa pie dīgsta ir ieplīsusi, grauds liecot nelūst, mērcēšanu pārtraucam un sākam diedzēt iesalu.
Process sākas ar iesala "piena" sagatavošanu. Vislabāko iesala pienu gatavo no miežu, rudzu un prosas iesala, ko sajauc attiecībā 2:1:1. Iesalu maisījumu pārlej ar ūdeni, kura temperatura ir 60-65 °C. Pēc 10 minūtēm ūdeni nolej. Šo procedūru atkārto trīs reizes. Pēc tam maisījumu sīki samaļ kafijas dzirnaviņās vai piestā, tad maisījumu vēlreiz pārlej ar 50-55 °C siltu ūdeni un rūpīgi samaisa (vislabāk mikserī), līdz iegūst vienmērīgu baltu šķidrumu. Ūdeni var pieliet pa daļām. Iesala piens jāsagatavo ar tādu aprēķinu, lai uz 1 kilogramu cieti saturošas izejvielas būtu 65-80 grami sausa iesala un 0,45-0,5 litri ūdens.
Lai cieti pārvērstu cukurā, iesala pienu un atšķaidītu cieti saturošo izejvielu (piemēram, diedzētus graudus) uzkarsē līdz 55-65 °C un ļauj fermentiem kādu laiku darboties. Laiks, kādā ciete pārvēršas cukurā, atkarīgs no izejvielas. Ja tiek izmantota graudu ciete, tās pārvēršana cukurā ilgst 7-8 stundas, izmantojot brāgu no kartupeļiem 1-2 stundas. Šajā procesā ļoti svarīgi ievērot temperatūras režīmu.
Traukā, kura tilpums nav mazāks par 10 litriem, ielej 0,5 litrus iesala piena, aukstu ūdeni, visu enerģiski samaisa un pamazām pievieno vārītu vai tvaicētu cietes masu.
Maisījumu uzsilda, rūpīgi sekojot, lai temperatūra nepārsniedz 60 °C. Šķidrums pastāvīgi jāmaisa. Kad tas kļūst viendabīgs, traukā ielej pārējo nepieciešamo iesala pienu un atkal rūpīgi samaisa.
Maisot iesala piens sajaucas ar tvaicēto vai vārīto cietes masu un pārvērš cieti cukurā. Iegūto šķidrumu filtrē un pārbauda iegūto misu. Pēc tam misai pievieno raugu un ļauj norūgt.
Ieteicamais iesala piena daudzums, kas nepieciešams, lai 1 kilogramā izejvielas esošo cieti pārvērstu cukurā redzams attēlā.
Kad laiks, kas paredzēts kas paredzēts cietes pārvēršanai cukurā, pagājis, pārbauda cukuru koncentrāciju sagatavotajā misā, kā arī cietes daudzumu.
Nepārcukurotās cietes daudzumu nosaka ar joda šķīduma palīdzību. No misas augšējā dzidrā slāņa nosmeļ apmēram 10 gramus šķidruma un iepilina 2-3 pilienus joda šķīduma. Ja šķidrums nemaina krāsu, saglabājas brūngani dzeltens, tad tiek uzskatīts, ka visa ciete pārvērsta cukurā. Ja šķidrums kļūst sarkanīgs, tas nozīmē, ka cietes pārvēršana cukurā nav beigusies un šis process jāturpina. Ja šķidrums kļuvis violets, tas norāda , ka procesa pabeigšanai vēl jāpievieno iesala piens.
Joda šķīdumu gatavo no 0,6 gramiem joda kristālu, 1 grama kālija jodīda un 125 mililitriem ūdens. Visu rūpīgi samaisa un uzglabā tumšā traukā.
Cietes pārveidošana cukurā jāturpina līdz brīdim, kad pārbaude ar joda šķīdumu norādīs, ka nepārcukurotas cietes misā nav. Ja iesals ir vecs vai nav ievērota procesa tehnoloģija, tas var turpināties pat 20 stundas.
Ja mājā ir ar malku kurināma krāsns, tad misas gatavojamo trauku var ielikt tajā. krāsns grīdu iepriekš atdzesējot līdz +60 °C.
Kad cietes pārveidosana cukurā beigusies, misā jābūt apmēram 16-18% cukura. Lai noteiktu cukura daudzumu, no misas augšējā slāņa nosmeļ apmēram 200 gramu, filtrē caur lina drēbi, ielej traukā un ievieto cukura daudzuma mērītāju. Kvalitatīvā misā cukura koncentrācijai jābūt ne mazākai kā 16% un jābūt salduma piegaršai.
Misas skābumu var noteikt ar skābes indikatorpapīrīšiem (lakmuss): krāsas maiņa norādīs skābuma pakāpi. Var iztikt arī ar garšas sajūtu: normāli skābai misai jābūt ar vieglu skābuma piegaršu.
Raudzēšana
Raudzēšana ir laba degvīna izgatavošanas noteicošais process. No rūgšanas procesa norises atkarīgs gan iegūtā spirtu saturošā šķidruma daudzums, gan tā kvalitāte. Rūgšana ir visai sarežģīta ķīmiska reakcija, kam nepieciešams noteikts temperatūras režīms un zināma komponentu koncentrācija.Shematiski reakciju var attēlot šādi:
Cukurs--->etilspirts+ūdens+ogļskābā gāze
C12H22O11--->C2H5OH+H2O+CO2
Svarīgs laba rūgšanas procesa nosacījums ir optimālas temperatūras - ne mazāk par 18 °C un ne augstāk par 24 °C režīms. Strauja temperatūras pazemināšanās rūgšanas perioda sākumā var pilnīgi pārtraukt rūgšanu, lai gan viss cukurs nav pārstrādāts. Pazeminātā temperatūrā raugs neaiziet bojā. taču nespēj darboties. Paaugstinot temperatūru, rūgšana atkal turpināsies, vajag tikai šķidrumu pamaisīt. Paaugstināta temperatūra ir daudz bīstamāka, jo raugs var zaudēt spēju atjaunot rūgšanu, temperatūrai normalizējoties. Šādā gadījumā ieteicams ar gumijas caurulītes palīdzību noliet misu no rauga, pievienot svaigu raugu un novietot trauku telpā ar temperatūru ne augstāku par 20 °C. Dažkārt rauga darbības aktivizēšanai reizē ar to misai pievieno arī amonija hloridu (salmiaku) - 0,3 gramus uz 1 litru misas.Traukuar rūgstošo misu pārsedz ar linu drēbi un periodiski, ik pēc 5-6 stundām, apmaisa.
Norūgšanas ātrums normālos apstākļos ir proporcionāls cukura koncentrācijai misā. Taču jāatceras, ka rūgsanas reakcija izbeidzas, sasniedzot spirta koncentrāciju augstāku par 10 % no kopējā apjoma. Tātad, ja cukura daudzums būs nepietiekams, rūgšanas process norisēs lēni, bet cukura pārpalikums vispār nepiedalīsies spirta veidošanas reakcijā, sadārdzinot gatavo produktu.
Gatavojot kandžu no cukura, ieteicama šāda komponetu (cukurs, raugs, ūdens) attiecība 1,0:0,1:3,0.
Šādu attiecību var ievērot arī daudzām augļu un ogu izejvielām, ņemot vērā cukura daudzumu un mitruma konkrētajā maisījumā.
Misai, kas gatavota no graudiem, var pievienot 200 gramus cukura un 50 gramus rauga uz 1 kilogramu graudu.
Par cietes izejvielu izmantojot kartupeļus, ieteicamas šādas proporcijas:
6-8 kg kartupeļu, 10 litri ūdens, 0,2 kg iesala maisījuma, 0,3 kg cukura un 150 grami rauga.
Rūgšanas procesu iedala trīs stadijās - sākums, galvenā rūgšana, nobeigums.
Rūgšanas sākumā misa piesātinās ar ogļskābo gāzi, tās temperatura paaugstinās par 2-3 °C. Misa sāk zaudēt saldumu. Sākuma stadija var turpināties 30 stundas.
Sākoties galvenajai rūgšanai, šķidruma virspusē uzpeld burbuļi, veidojas daudz putu. Ja putošana ir pārāk strauja un misa sāk izšļakstīties pāri trauka malām, var izmantot nedaudz augu eļļas, taču vislabāk būs trauku pārvietot vēsākā telpā, bet pēc 2-3 dienām, kad rūgšana kļūst mierīgāka to atkal novieto agrākajā siltākajā telpā. Intensīvas rūgšanas laikā šķidruma temperatūra var sasniegt 30 °C, strauji palielinās alkohola koncentrācija, misa kļūst skābāka. Galvenās rūgšanas beigās cukura koncentrācija misā samazinās līdz 1,5-3%. Šis process ilgst apmēram 15-24 stundas.
Beigu stadijā putas izzūd, rūgstošā šķidruma temperatūra pazeminās līdz +25-26 °C, tā garša kļūst rūgteni skāba.
Kad rūgšanas process beidzies un misa pārvērtusies par brāgu, tā iegūst specifisku, viegli rūgtenu piegaršu, putu veidošanās un gāzes pūslīšu izdalīšanās ir gandrīz mitējusies, tie parādās tikai tad, ja trauku sakustina. Ievērojami mainījusies arī šķidruma smarža, tā kļuvusi saldenskāba.
Prasme pareizi noteikt brāgas gatavības brīdi ir ārkārtīgi svarīga, lai iegūtu labu degvīnu. Destilējot pārrūgušu brāgu, pazeminās iegūtā dzēriena kvalitātes parametri, bet, izmantojot nenorūgušu brāgu, ievērojami samazinās iegūtā produkta daudzums. Īstu prasmi noteikt brīdi, kad brāga ir gatava, var iegūt tikai ar pieredzi, jo katrai izejvielai ir savas īpašas gatavības pazīmes.
Svarīgākais rūgšanas procesa elements ir raugs - viela, kas sastāv no mikroskopiskām sēnītēm. Spirts ir rauga dzīvības procesa produkts, taču kad brāgas stiprums sasniedz 15 grādus, lielākā daļa rauga veidu iet bojā, lai gan brāgā vēl ir nepārstrādāts cukurs.
Raudzējot augļu un ogu izejvielu, var lietot pašu sagatavotu dabisko raugu. Tam izmanto nogatavojušās ogas, ko nekādā ziņā nedrīkst mazgāt, jo tad tiks aizskalotas rauga sēnītes, kas atrodas uz ogām. Ogas saspaida un ieber stikla pudelē. Divām glāzēm saspaidītu ogu pievieno pusglāzi cukura un uzlej vienu glāzi ūdens, visu sakrata, pudeli aizkorķē ar vates tamponu un noliek siltā vietā uz 3-4 dienām. Pēc tam maisījumu izkāš caur marli un sulu izmanto rauga vietā. Lai nodrošinātu normālu rūgšanu, 10 litriem izjemateriāla jāpievieno 300 grami ierauga - šādi sagatavotas sulas. Ieraugu var glabāt ne ilgāk kā 10 dienas.
Gatavojot kandžu, parasto raugu var aizstāt ar citiem produktiem, piemēram, ar tomātu pastu. Atkarībā no koncentrācijas to ņem 2-3 rezes vairāk nekā raugu. Var izmantot ari apiņu novārījumu.
Rūgšanas laikā daļa etilspirta var oksideties, un šie kaitīgie oksidēšanās produkti var nonākt gatavajā produktā. Tāds, piemēram ir acetaldehīds (CH3 CHO) - ļoti bīstama, kaitīga viela. Ne mazāk bīstami ir arī citi oksidēšanās produkti: etanols (C2H5OH), metāns (CH4), etiķskābe (CH3COOH).
Šo oksidēsanās produktu iekļūšanu brāgā un tātad arī gatavajā kandžā var ievērojami samazināt, ierobežojot gaisa iekļūšanu rūgstošam šķidrumam.
Zināmu efektu var iegūt arī, pievienojot brāgai nedaudz cukura, proti, mazliet palielinot cukura koncentrāciju, kas gan paaugstina gatavā produkta pašizmaksu, taču uzlabo kvalitāti.
Kad rūgšana beigusies, var pārbaudīt brāgas kvalitāti: alhahola saturu, atlikušā cukura koncentrāciju un skābumu.
Lai noteiktu alhahola daudzumu, 100 mililitriem caur marli izfiltrētas brāgas pievieno 100 mililitrus ūdens. Pēc tam destilē pusi iegūtā maisījuma, +20 °C temperatūrā izmēra blīvumu ar aerometru un aprēķina spirta saturu brāgā.
Atlikušā cukura daudzuma noteikšanai nepieciešams cukura koncentrācijas mērītājs. 200 mililitrus brāgas filtrē caur vairākās kārtās saliktu linu audeklu, ielej traukā un ievieto cukura koncentrācijas mērītāju. Ja ievēroti visi raudzēšanas tehnoloģijas noteikumi, cukura koncentrācijai nevajadzētu būt augstākai par 1%, salduma garša brāgā nav jūtama.
Labi noraudzētā brāgā spirta saturam jābūt ne mazākam par 10%, atlikušā cukuru koncentrācijai - ne augstākai par 0,45%, skābumam - ne vairāk kā 0,2%.
Ar augstas alkohola tolerances raugiem alkohola koncentrāciju bragā iespejams sasniegt pat līdz 18%.
